 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Sākumā es biju dzeloņstieple |
| Sākumā es biju dzeloņstieple. Pinos visiem pa kājām un ķēros piedurknēs. Vienas vienīgas vēsas tērauda stieples un asumi. Mani izmantoja ja vajadzēja no kāda norobežoties, kad bija jāsargā dārzs, aploks vai noliktava. Tie kas mani uzstādija vienmēr teica, ka esmu labs darbinieks, labāks par vienkāršu žogu, nepieejamāks un svešam nedraudzīgāks. Rudeņos, kad bija nokrituši pēdējie āboli un mani vairs nevajadzēja, tiku saritināts un iemests šķūņa stūrī pārziemot. Mēģināju sev iestāstīt, ka asumi palīdzēs man aizsargāties no netaisnības un aukstuma, bet patiesībā tie vērsās pret mani pašu. Nespēju sevī ilgi skatīties, pretī ikreiz vīdēja dzelksnis. Pavasarī pārvērtos par vienkāršu stiepli. Tā bija vieglāk. Saimnieks teica, ka vasarā man vairs darba nebūšot, vienkāršas stieples viņam neesot vajadzīgas, un mani atbrīvoja. Un es, stieple, sāku klīst pa pasauli. Kādu laiku dzīvoju daudzstāvu māju kabeļu nodalījumos un telefona stabos. Vēlāk mani pieņēma darbā trolejbusu līnijās un es ar baudu vēroju kā ap mani ik pa laikam, trolejbusam traucoties, uzziedēja dzirksteļu spiets. Šajā darbā pirmo reizi ievēroju, ka dilstu. Ar katru pavadīto dienu kļuvu plānāks un plānāks, un meistari sāka baiļoties par manu veselību. Teicu, ka izturēšu vēl ilgi, bet vīri, šķībi skatīdamies, nebija pierunājami un mani nomainīja. Tā nu es gulēju metāllūžņu kaudzē gaidīdams savu galu. Mani pārņēma izmisums un metāliska grūtsirdība, līdz kādu dienu ļaudis ieteica pārvērsties, piemēram, par diegu. Es nezaudētu ne savu formu, ne īpašības, bet kardināli izmainot savu iekšējo struktūru atklātu sev jaunas iespējas un pasauli. Tie bija sarežģīti procesi kas ar mani notika. Gāja dienas un nedēļas. Es pūtu un stenēju, mirku pārvērtību sviedros, līdz kādu dienu arī tapu par diegu. Īstu, kokvilnas. Līdz ar šo brīnumaino pārvērtību mainījās arī mana dzīves kvalitāte. Tagad mani mīlēja un ievēroja vairāk. Varēju gulēt siltās istabās kastītēs un plauktiņos, un saskarties ar cilvēka siltajām rokām. Es pamazām iekļuvu drēbēs un audumos, un pirmo reizi arī šujmašīnas adatā. Vakaros, klausoties padzīvojušu diegu stāstos uzzināju, ka ir vēl kāda pasaule – vilnas diegu un dziju pasaule. Vilnas diegi dzīvoja vēl tuvāk cilvēkam – šallēs, cepurēs un cimdos. Man tur bija jānokļūst un es centos cik spēju. Mani ieadīja šallē.Tā bija kāda liela šaļļu balle kurā mani pirmo reizi uzvilka. Gaisā valdīja svētku noskaņojums, virmoja sīkas sniegpārslas un sprāga šampaniešu korķi. Es biju tik tuvu cilvēkam cik vien šalle varēja būt. Varbūt vienīgi cepures bija tuvāk. Man likās svarīgi būt šeit šajā mirklī un klausīties cilvēku vārdos, smieklos un sarunās. Man bija svarīgi būt klāt arī viņu skumjās un lūgšanās, un atbilstoši savai šalles saprašanas spējai mēģināt saprast kas ar viņiem notiek. Citas šalles gan mani brīdināja, lai nemaz nemēģinot pārāk tam visam pieķerties, par cilvēku pārvērsties esot gandrīz neiespējami. |
| (07.12.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |