jau kādu laiku atpakaļ sarakstīts, bet nekur nerādīts dzejolis (?)
cik skaisti taču pakrist un
uzcelties kājās un balansēt
riskējot krist un
atcerēties kā kriti reiz
cik skaisti taču ir palaist to
kas reiz tavs bijis pats tuvākais
un redzēt to aizejam
neatgriežoties
cik skaisti taču just ka
tev sāp un saprast kāpēc un
just visu, just
cik skaistas ir asaras pār
vaigiem, kad nespēj
elpot vairs un aizelsies
cik skaisti redzēt kā
pēdējā gaisma dziest
lēni un mokoši noskatīties
cik skaisti klausīties
vaidos savos klusajos un
čukstēt cik labi ir
cik skaisti dzīvot kaut
saraujies sāpēs un dārd
pērkons un šķiet sauli neredzēsi
cik skaisti |