 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Sapnis |
| No rīta es mostos, un viss ir pa vecam. Vēl jūtama smarža no kamīna svecēm, Un gaisma caur slēģiem, kā ierasti spraucas. Ar trokšņiem no ielas tā manīgi jaucas, Tā, it kā te būtu kas pilnīgi slepens. Bet tikko vēl līksmoju pilī no zelta, Kas ezera krastā bij' senlaikos celta. Ar strūklakām greznām un vitrāžām košām, Kur apkārt viss mirdzēja gaismā tik spožā, Ka jāaizver acis, lai nekļūtu lepns. Tad vēlāk, pie slideniem piestātnes pāļiem, Es apspriedu lietas ar mirušiem brāļiem. Tie stāstīja visu par dzīvi starp dzīvēm, Tik mīļi, ka pārņēma ilgas būt brīvam, Un šķita pat sapnī, ka tas tikai sapnis. Te atkal es sadzirdu pulksteni sēcam. Kad atveru acis, jau viss ir pa vecam. Vien kaķis tik silti man noglauda sānu, Tā, it kā tas redzējis apziņu manu, Kas atgriezās gulošā ķermenī slepus. |
| (24.11.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |