 (www.feini.lv) |
| Engelitis : Lūgšana laikam |
| Septembra vidus. Atvasara. Sēžu zem jaunas, spriganas ābeles un atgūstu spēkus. Tā runā, ka sieviešu spēku atguves viens no avotiem ir ābele. Enerģētiski. Sēžu, atspiedusi muguru pret ābeles slaidā stumbra, un gaidu spēku pieplūdumu. Nenāk. Apkārt zaļo zāle, ābele nometusi savu ražu, kas nevienam nevajadzīga zālienā pūst. Kā mana sirds, kas sāpēs smeldz - nesaprasta un nepieņemta. Siltie, maigie saules stari karsē manu ķermeni, vēja liegā pūsma dzesē to, bet koku nomierinošās šalkas veldzē pēc dziļām un patiesām jūtām izslāpušo dvēseli. Vārdi virknējas loģiski - skan pēc harmonijas - dabas spēki viens otru prātīgi papildina. Un mans ārējais veidols to jūt. Bet sirds... Eh... - tā smeldz! Tik ļoti tai gribētos atbrīvoties no sāpēm, bet nespēj... Jau mēnešiem ilgi. Sirds nepakļaujas prātam un viss. Spītniece! Tas ir zudušais sapnis. Sapnis būt kopā ar vīrieti, pēc kura, saulei austot un rietot un pa vidu tam, smeldzīgi kauc katra līdz izmisumam izslāpusī ķermeņa šūna. Pat eksistences līmenī. Un prātam nav varas pār to. Nekādas. Prāts visādi cenšas, dienu no dienas, stundu no stundas, ik sekundi, sirdij ieskaidrot un tā uz gaistošu mirkli saprot un pat pieņem - viņš ir aizgājis. Aizgājis uz neatgriešanos.. Pat izprotot un pieņemot - tik vai tā sirdij sāp. Ļoti sāp! Tai gribas kliegt un plēst un raudāt līdz pilnīgam spēku izsīkumam.. Kāpēc? Kāpēc?! KĀPĒC??? Vienkārši TĀPĒC. bez loģiska izskaidrojuma.. Nesaskanēja! NĒ!! - sāpēs kliedz sirds! SASKANĒJA! Mēs abi to jutām! Tātad - vienas vai abu pušu prāts teica, ka NESASKAN. Ne inteliģences vai tml. līmenī, bet apkārtējo, šķietami nepārvaramo, faktoru dēļ. Tāda ir dzīve... Tāda ir dzīve... Tāda ir dzīve!! Prāts nerimstoši skandina atkal un atkal. Bet sirds aizmirst tik un tā nespèj. Vienkārši nespèj! Tai sāp! Sāpes plosa to gabalos, pa dubļainu zemi izvalkātās skrandās. Kaut dauzi to ar āmuru - desmit, simts, tūkstoš kaut miljons reižu - tā tik vai tā spītīgi atsakās aizmirst, pieņemt un dzīvot tālāk. SĀPĪGI.. Tas ir ĻOTI MAIGI TEIKTS! Sirds, prāta un apstākļu, sadauzīta neskaitāmos sīkos gabalos, bet nekas, itin nekas nemainās... Asaras birst lēnas, sāļas, smeldzīgas - bet TAS NEKO NEMAINA! Laiks nedziedē! Lūdzu, mīļais Laik, - sāc ritēt straujāk, ātrāk - tā, lai pat galva noreibst no tava ritējuma ātruma - tikai ļauj sirdij aizmirst viņu! Ļauj aizmirst sāpes un ar patiesu smaidu uz lūpām, ar patiesi dzīvespriekā mirdzošām acīm un harmoniju dvēselē dzīvot tālāk! Skrien! Steidzies! Lūdzu, lūdzu, lūdzu... Dziedē mani - sāpēs un izmisumā kliedz skrandās saplosītā sirds un dvēsele! Mums sāp - pasteidzies lūdzu! Lūdzu, lūdzu, lūdzu... Asarām ritot, neviena nesadzirdēti, izskan izmisīgi čuksti... Nekurienē |
| (17.09.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |