 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Šeit palikušajiem |
| Mums tiešām nevajaga daudz. Tik vien, cik nopelnīt sev varam Ar savu spēku, savu garu, Un nebeidzamo dzīves sparu. Mēs varam, vēl jau varam. Kamēr vien būs kur spēkus smelties, Un iemesli no rītiem celties, Kāds celsies... Rasā veldzēt kājas, Pirms ausmas, apstaigājot mājas. Tik riņķiem vien, lai neapstājas Šis ceļš, Kas vienmēr pārsteigumu pilns. Ar četriem gadalaikiem rotāts, Ik reizi savādāk kas noklāts. Te balts, te zaļš, te dubļu stampāts, Tad atkal skaistiem ziediem nosēts. Kā brīnums, Kuram nebūs gala. Vien paraugies uz ceļa malu, Kā bērzi draudzējas ar priedēm, Kur uzbērums no vecām sliedēm, Kas atduras pret upes niedrēm... Kāds skaistums! Nebeidzamā ritmā, Sauc svētelis no jumta kores. Un kaut kur tur, aiz zaļās noras, Pie pilskalna, vai vecās skolas, Kāds vienmēr apstāsies Un pats sev sacīs klusu: Šīs debesis ir mūsu. |
| (08.08.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |