Bez jūtām
Tu ar vārdiem, uzplēs rētas
Tie kā zobens sirdī cērtas
Kā,lai tieku es tiem pāri
Kad, tu acu priekšā stāvi
Sirds man akmens, klintis ceļ
Visu skaisto projām veļ
Gribas raudat, bet vairs nesāp
Krūtīs, kļūst man arvien vēsāk
Paies laiks un sadzīs brūces
Jūtas akmenī man sūcas
Rokas ledus aukstas kļūst
Asins dzīslās, dziestot plūst
Viss man vienaldzīgs, pat kļūst
Nezinu, vai tevis trūkst
Tagad, dzīvoju uz salas
Kur nav gala un ne malas
Nejūtu es sāpes vairs
Aizmirsušies skaistie vārdi
Un vairs vaigi nav tik sārti
Akmens sirdī slēdza vārtus. |