 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Dāvana |
| Sēd rūķītis uz pienenes No paralēlās pasaules, Kas tālāka no manas kļūst Kā upīte, kas projām plūst. Te būtu pantam jābeidzas Un tēliem pazust jāsteidzas, Bet rūķis sēd kā iestādīts, Un plaukstā tam viens mirdzošs rīts. Un tad viņš ņem un neatdod, Lai skats mans rītu neatrod, Kā suns uz siena kaudzes, prauls, Kam mutē pusiesprūdis kauls. Vairs negribu tai pusē būt, Kas visu nemirstīgu jūt. Daudz vieglāk šeit, kur beidzas viss Un dziest kā nekad nebijis. Tā svaidos līdzi planētai, No rokas rokā driblētai. Te tur te šeit, bez jēgas jau. Kam jautāt, atbildes ja nav? "Un kāds tad būtu jautājums?" Te rūķis ierunājas drūms. "Nu tikpat vientuļš es kā tu. Ņem mani sev par dāvanu!" |
| (06.05.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |