stāv miglā ēnas ap manu māju
acu nav, bet skatās man logos
šonakt ar viņām es nerunāju
uz sudraba atspulgiem zogos
pilnmēness stari kā arfas stīgas
Mēness sonāti sūrsūri spēlē
zvaigznes tik tālas, tik bezgalīgas
kairi kā sirēnas čukst svešā mēlē
debesīs gredzens kvēlo kā nimbs
ir neatvairāmi mēnessērdzīga nakts
tik iztukšots kā svētvietā piligrims
vienatnes klusumā es dzīvs aprakts
peldu uz rītu kā Noasa šķirsts
pilns ar mirušiem sapņiem |