 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Par cirpējiem |
| Šņik-šņak, dzirkles ritmiski dzied. Šņik-šņak, nokrīt kažoks uz grīdas. Liek aitai uz tuvējo aploku skriet, Kamēr cirpējs ar cirpēju strīdas. Par to, kam būs nākamo cirpt. Par to, kuram vairāk tiks vilnas. Bet aitai no aukstuma locekļi tirpst, Aitai sirds nu ir smaguma pilna. Blēj aplokos savējo pulks. Zem kājām vien sūna un spiras. Ir skumji, ka cirpējam vajadzīgs tulks, Lai tas saprastu, ko tādām gribas. Tāds ganāmpulks mazumā ies, Līdz saruks, ka nebūs ko skaitīt. Un nesanāks cirpējam kamzolis biezs, Kurā lepni pa pasauli skraidīt. Kad aitām vairs nebūs ko skūt, Sāks cirpēji apcirpt viens otru. Un varēs nu katrs par aitiņu kļūt, Kādreiz cirpējs, ar spalvainu roku. |
| (05.03.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |