 (www.feini.lv) |
| Liene Simona Lībiete : Kaķis |
| Cilvēks lūkojās laukā pa logu. Viņa skats atsitās pret brūno soliņu, ko apņēma bērzi, kuru lapas klāja sniegpārsliņas, kas kā kaijas ik pa laikam nosēdās uz tām, lai atpūstos no lidojuma, un pēc mirkļa devās tālāk savos piedzīvojumos. Soliņu klāja pērnā rudens lapas, kas veidoja segu baltam, pūkainam kaķim, kurš regulāri gulēja uz tā. Dzīvnieks acīmredzot nevienam nepiederēja, jo viņam nebija siksniņas ap kaklu. Cilvēks, atnākot mājās no darba, aizrautīgi vēroja kaķa graziozās kustības pagalmā - viņa lēno gaitu, pacelto galvu, maigos pieskārienus ķermenim, to nomazgājot. Kaķis, dzīvodams brīvā dabā, saglabāja spalvu mākoņskaidu spožumā, kas vizuļoja saules staros. Cilvēks nodomāja, ka dzīvnieks ir kārtīgs, jo rūpējās par sevi un nekad nekāvās ar citiem sētas kaķiem. Viņš nolēma uzņemties atbildību par dzīvo radību, aizvedot to uz savām mājām. Cilvēks piegāja pie soliņa, satvēra kaķi, taču tas šņāca un rūca, jo viņš bija svešinieks. Būtne sajuta, ka dzīvnieks bija sastindzis, kad to nesa uz savu mājokli. Vairākas dienas kaķis istabā nebija manāms, jo tas sēdēja stūrī zem dīvāna. Jaunais saimnieks mēģināja to izvilināt ārā ar dažādiem gardumiem - vistas, cūkas gaļu un zivi, taču kaķis no tiem atteicās. Kādu dienu, kad cilvēks atgriezās mājās, viņu pie durvīm sagaidīja mājdzīvnieks. Viņš sāka dzīvajai radībai stāstīt par patīkamo pārsteigumu darbā - kolēģu apsveikumu dzimšanas dienā ar baltu rožu pušķi, šokolādēm, kartiņām, - kas viņā radīja pozitīvas emocijas. Aizkustinājumā nobira asaras, saviļņojot ūdeni debesu jūrā, radot tajā viļņus, kas mīt dvēselē, jo nebija to gaidījis no darbabiedriem agrāko domstarpību dēļ. Cilvēkam šķita, ka kaķis saprot viņa klāstīto, jo uzmanīgi tajā klausījās un pirmo reizi noglaudās gar kājām, kas bija kā dāvana no viņa svētkos. Laimes izjūtā, kura radās no mājdzīvnieka atvēršanās un kolēģu apsveikumiem, no saules, kas peldēja debesu jūrā, stari krita lejup un ieķērās sirds koka zaros, izplaucējot koši dzeltenas lapas, kas kā putni atrāvās no zariem, lai laistos lidojumā. Laikam ejot, cilvēks atskārta, ka mājdzīvnieks ir viņam blakus gan priecīgos, gan skumjos brīžos. Kad viņš ar kādu sastrīdējās, piedzīvoja vilšanos, neveiksmes, tad kaķis ieleca cilvēkam klēpī, murrāja un raudzījās ar mīļu, siltu skatienu, parādot atbalstu un draudzību, kura acis mirdzēja kā zvaigznes. Cilvēks saprata, ka liktenis viņam dāvāja dzīvnieku, kurš viņam ar savu maigumu, sirsnību deva spēku cīnīties dzīvē. Kaķis kā sniegpārsla iekrita cilvēka sirds kokā, kļūdams par sargeņģeli - vienu no tuvākajām būtnēm pasaulē. |
| (24.01.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |