 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Tuvutālais |
| Toreiz, vecumā sirmā man sirds bija gudrības pilna. Tagad, jaunākam kļūstot man pieplūda spēki un prāts. Priekšā pusaudžu gadi, kāds protests, par taisnību cīņa. Līdz, kā nevainīgs zīdainis tapšu es aizšūpināts. Es jau esmu tik tuvu tām durvīm uz pasaulēm citām. Es jau esmu tik tuvu tai zvaigznei, kas ceļā man kvēl. Es jau esmu tik tuvu vistālākām visuma vietām. Es jau esmu tik tuvu it visam, kas liekas tik tāls. Loks aiz loka un liekas, ka tūlīt jau apsteigšu sevi. Bet vai tas ko es apsteigšu, tiešām vēl būšu es pats? No visdziļākās piedurknes, kāds man šo dzīvību devis, Lai es atkal un atkal šai pasaulē piedzimtu vecs. Es vēl esmu tik tālu no vietas, kas ir mana māja. Es vēl esmu tik tālu no brīža, kas tūlīt jau būs. Es vēl esmu tik tālu no mirkļa, kas tikko kā bija. Es vēl esmu tik tālu no visa, kas vienmēr tik tuvs. |
| (12.01.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |