 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Zupas virtuve |
| Reiz zaudējis likstās gan mantu, gan kaunu, Bez steigas viņš gāja pa bruģētu ielu, Un meklēja dzīvības dzirksteli jaunu. Bij' kādreiz tam māja, un darbs dzina darbu. Ik sapnis, kā rožkrūmu dzinumi vijās, Līdz neveiksme deva tam mācību bargu. Lai cīnītos pretī, viņš bija par vāju. Par naivu, lai panāktu taisnību savu, Kad ūtrupē kādā viņš zaudēja māju. Nu, izmests uz ielas ar pabalstu saujā, Viņš cenšas vēl turēties paceltu galvu, Lai nekļūtu ubags, lai nekristu kaunā. Bet dzīve uz ielas tam darīja savu. Drīz pudelē sāka viņš slīcināt sāpi, Līdz ieguva zagļa un dīkdieņa slavu. Kaut sen jau ar likteni savu tas mierā, Sirds sažņaudzas krūtīs, kā lapsenes dzelta, Kad tiekas ar vecajiem paziņām ielās. Kāds izliekas neredzam, pasteidzas garām. Cits skatās tam acīs un nerimstas žēlot, Kaut redzēt to vēlas ne nākam, bet ejam. Iet gulēt viņš nolādot dzīvību savu. Tad mostas, lai dzīvotu vēl vienu dienu, Lai atrastu dzīvības dzirksteli jaunu. Un te nu viņš aiziet pa bruģētu ielu, Pēc kārtējās porcijas bezmaksas zupas, Kas ļaus viņam izdzīvot vēl vienu dienu. |
| (11.12.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |