 (www.feini.lv) |
| arpa : rezignēts dzejolis |
| Un kaut kas ieduras tev acīs un stipri, stipri, stipri sāp - Tik daudz kas paliek nepasacīts, kad sevi žēlo, sevi krāp. Tu paber asaras kā graudus un ugunsputnu dārzā sauc, Bet tikai vēji, vēji klusi pie tevis nāk un sapņus jauc. Deg akmens kails uz visām pusēm, deg visas puses akmenī, Nāk pusnakts viena basām kājām, tev saber pelnus pulkstenī. Ar vates pikučiem snieg sniegi un vējam mēle salst pie nakts, Varbūt man likās, ka tu kliedzi, bet varbūt tas es biju pats. Tu sasien mezglā to kas bijis un uzliec žņaugu atmiņām, Kad krāsains lietus sapnī lijis, ar manu smaržu atvadām. Nekas, nekas, viss labi būs tāpatās, pat ja ne tev, pat ja ne te - Nu mana dvēs’le rezignēti skatās kā sabrūk tava pasaule . Kā ziemā zibens, ziemā zibens, kā melnās debesīs kūst zelts, Tā kaut kas ieduras tev dzīvē un sūri, sūri, sūri smeldz. |
| (16.08.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |