No ziemas uz ziemu stacijas vārnas
Mūs, caurspīdīgos, pa kauliņam krimst.
Vasara nespēj atvērt vēl spārnus,
Ka vecie sārņi ik apziņā dzimst.
Jo nav saknēm veldzes, pumpuram - sulas,
Acīs kā oāzes asaras žūst.
Laiks cērtas riņķiem aiz inerces trulas,
Rīga vien biezajam veras un kūst.
Morga mierā sirds stājas un junda -
Labāk lai trauksmē sistēma dzēšas...
Pasaules citas velk garmošku plēšas.
Vai vispār ir tādas? Es domāju stundām... |