 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : iespējams |
| iespējams, viņi tāpat ir kaili, viņš teica, kad baloži ūjinādami lidoja pāri, un tomēr zem spārnu uzplēsumiem tiem sirdis kā baltas, darbīgas skudras nes nejaušības caur vārtiem, uz kuriem jau desmito dienu uzkrāsots - vēlies, ko vari panest bez čīkstošām eņģēm mēs nebūsim mājās, viņš teica, kad mežs nāca vientuļš mums pretī, ir jāapstājas, lai satiktu kādu un jāuzmin ceļi, ja kartes sen izlaupītas kā vēstules, adresāts kurām pat nenojauš savu laimi es izrunāšu vēlreiz tavu vārdu pa zilbēm, savvaļas vīnogas savīšu vainagā ciešā un dejošu lietū, tā bezspēcība ir tikai kliedziens, ko atstāt uz tasītes malas viņš teica, ka pasaka notiek pat neuzrakstot, gribu ticēt un svaigā vējā dzert elpu no elpas, kā nekad nedzimusi, nesastapta un sveša, gribu zināt, kas manī tā liesmo, ka baidos no rītiem vērt acis, vai atbildēsi, ja ļoti tev lūgšu |
| (05.06.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |