 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : It kā jau uztrauc... |
| It kā jau uztrauc šie papīra ziedi, Ejot pa nelabā iemīto sliedi. Putni ik gadu kā aizkapa zvani Tukšuma viducī pienaglo mani. Blīda reiz pelēki, pelēki laiki, Kuros pa retam, bet uzziedēt spējām. Atmiņa plēnēja, palika tvaiki, Nedzima skumjas un neradās dzeja. Plaukstam un tvanam bez jēgas, bez sāta, Lietojot visu pārpārēm, ar steigu. Veltīgi meklēt starp savējiem prātu - Šķiet, ka mums ellē nav taustāmu beigu. Negribu palikt viens, gleznojot nakti, Ievērot pasaules cietuma normas. Gribu jūs atgūt, kas šķīstībai zagti, Vien Dievam pieņemot saturu, formas. Liesmos kad pasaules acīs tās dziļums, Saplīsīs spoguļi greizie, žūs veļa, Neaizklāts, kails atkal cauri tiks mīļums, Aicinot vēlreiz uz vienīgā ceļa. |
| (19.05.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |