izdzēs mani no salstošiem kāviem
kad nākamreiz iešu tos lasīt
atmiņu kladē kāds rokraksts joprojām
trīc piedots bet neatpazīts
ņem mani un turi pie mākoņa stūra
līdz nātres kāpj debesīs augšup
es baidos ka tālumā projām no tevis
vairs apvīstot neizplaukšu
un vēlāk kad pārnākšu istabā tukšā
kur smaržos pēc salda vēja
noklusē mirkli par mūžību tuvo
ko apvāršņi pazaudēja
viss ir kā vienmēr deg spītīga gaisma
kaut nogurums nakti sijā
trīs banāli vārdi no lappusēm baltām
krīt sajūtu vēdlodziņā |