es gribu dzīvot no gaismas
un soļiem kas šurpnākoši
neko vairāk jau nevar prasīt
šai pasaulē izgaistošā
tāpat tie pulksteņi aizies
mums atstājot ciparnīcas
un lietus līs aizgūtnēm plaukstās
caur apvāršņu mēnesnīcām
pēc tūkstoš un viena gada
bez mirāžām sūrstoši maigām
es gribētu tevi satikt
kaut lietū rūsganā taigā
vēl nezinu šonakt cik svīru
tā caurlidos piekrastes kāpas
es tavējās klintīs tā irstu
kā debesīs nezināmās |