 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Impulsi |
| Rakstu no kreisās uz labo. It kā pareizi. Otrādi neesmu mēģinājis, bet nezin kāpēc gribētos. Varbūt vārdi lasītos labāk no labās uz kreiso? Tie izklausītos tādi dīvaināki un varbūt pat dzimtu jauna sarunvaloda. Zilbes un burti. Cik dīvaini tomēr tie dzimst! It īpaši tie neredzamie kas dzīvo starp rindām. Cilvēks taču it kā pateica visu skaidri un nepārprotami, bet sanāca tik nepilnīgs teikums - bez tiem kas dzīvo starp rindām. Krustvārdu mīkla. Krusteniski salikti vārdi. Sakrustotas jēgas. Vertikālas, horizontālas rūtis – melns uz balta. Galda mala krustojas ar sienu, aizkaru stanga krustojas ar griestu plakni (viss atkarīgs no tā kā skatās). Krustojas divas pretīm braucošas automašīnas. Mani vārdi krustojas ar tavējiem kad mēs runājam. Krustojas viss kas vien iespējams, līdz sakrustojas arī mūsu dzīves, un mēs viens otram kļūstam par mīklu. Vēroju kā plūst laiks. Skatos pulksteņu ciparnīcās ne aci neatraudams. Varbūt kāds man pateiks priekšā kas īsti ir jādara, jo es nezinu ko laiks no manis grib. Reizēm viņš mani dzen izmisumā. Man ir divi pulksteņi, divi laiki, un, ik pa laikam, tie jūk – viens uzdodas par otru. Kamēr viens stāv uz galda, otrs tikšķ kaut kur manī iekšā. Nē, tas nav bioloģiskais pulkstenis, to es zinu pavisam noteikti. Šis iekšējais pulkstenis ir daudz dziļāks. Viņš atmēra kādus man vēl nezināmus un ietilpīgus procesus, un ik pa brīdim ar savu iekšējo tikšķi vēsta par tiem. Ir tik un tik. Tik un tik. Kāpēc tu vēl guli? Ir laiks! Kāpēc tu vēl neesi tur kur tev jābūt? Tu vēl guli? Kāpēc tu vēl neesi tas kas tu esi? Nenokavē! |
| (02.05.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |