vienmēr kad sapņi sūrst kreisajā pusē
un pustoņos dvēsele notrīs
es cauraugu pilsētas vēlmei iet dusēt
un iemirdzos skatlogu notīs
es skanu līdz iekāpj man rītausma skropstās
un rasa krīt tieši uz pleciem
no saldūdens miega kad asaras mostas
mums visiem ir jākļūst reiz veciem
un nesaki nedrīkst šo pasauli lobīt
simttūkstošos papīra mizu
ja diena nāks laimi un nelaimi sodīt
es sevi tai atdošu visu |