 (www.feini.lv) |
| Jānis Bariss : Nursijas pravietis |
| Pa nokaitētu dzīves tuksnesi, ar basu dvēseli tev bija jāiziet caur personīgo elli, lai iespējami mazāk tiktu pazaudēts. Bet nepazaudēt - nozīmē līdz galam, pats radot iemeslu, līdz pilnam nespēkam, kā patiesības daba, kā kaislību un prieka un skumju verdzība. Ne bezbailīgas cerības, vien akla tev priekšā mūžība un visa pasaule, kas izzināma likās, bet izziņa kā tāda - ir kas bezgalīgs... Laiks pastāv pasaulē vien savādniekiem, kas dzīves vērtības un laiku neskaita, viss notiek pats par sevi, bet kļūdīšanās, šaubas - vēl nezināmais ir. Šeit nosacīta lietu ticamība, kā maldinošais rēgs, bet sveša laime te kā baļķis otram duras, un svētlaime kā tikums ne apbalvojums tev. Neviens te neizrādīs labvēlību, zem jumta nepasauks, pat tuvāk nepienāks, bet lai ar kā tas būtu, tu pāri tam un saki - mīlestība tā... Pār pasauli lai ieraudzītu gaismu no Dieva augstumiem ar basu dvēseli... Varbūt te arī slēpjas tā vientulības, sāpju un laimes mirkļu jēga, tev vienam zināmā. |
| (12.02.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |