 (www.feini.lv) |
| Liene Simona Lībiete : Cerība ar violetiem spārniem. |
| Ziemelis valda pār debesīm, ar dzestru elpu kopā savelkot mākoņus, kas ir baltu ceriņkrūmu salas. Tās lēni slīd bezgalīgajā ūdenī, kuru trīslapītes ir skumjās dienas, un laimīgās - pieclapītes. Tajās ir atmiņas par šīm dienām, kas padara ceriņkrūmu iekšēji stipru, taču ziemeļa ledainajai dvesmai tas nespēj pretoties, un nomirst. No baltajām ceriņkrūmu salām lejup krīt ziedlapiņas, un zemes ģitāras stīgās ieķeras mākoņskaidas. Tās ir cilvēka nodzīvotās dienas. Zāles stiebri ir neatlaidīgi, jo sakopo sevī silto ūdeni, kas plūst to saknēs, lai atvērtu jeb izkausētu sniegpārsliņu, bet tas nedot rezultātus. Daži cilvēki ir kā mākoņskaidas, kuri pārdzīvojumu dēļ ir nocietinājušies sevī, jo neizrāda savas emocijas apkārtējiem, tādēļ tie domā, ka tiem nav jūtu, taču patiesībā viņi nevēlas atkal tikt sāpināti. To zemeslodēs iekšpusē mīt kails koks, zem kura zemi klāj balta villaine, ko veido baltas ceriņu ziedlapiņas, kas ir kopā pavadītās dienas ar cilvēku, kas bijis tuvs. Tajās ir atmiņas par kopā pavadītajiem mirkļiem. Kad viņš uzzināja, ka otrs ar viņu ir spēlējies, uzskatot par savu rotaļlietu, tad ziedlapiņas nokrita no sirds koka, kura zari apauga ar ledus kārtu. Viens mirklis nevar atdzīvināt sasalušu sirdi, tam ir nepieciešams laiks. Vienkārši ir jābūt blakus, sniedzot atbalstu ar ciešu apskāvienu, saprotošu skatienu un draudzīgu smaidu, tad no sirds koka zariem izplauks violeti putni, kas būs kopā pavadītie mirkļi ar eņģeli, kas atkausēja sirdi ar neviltotu, sirsnīgu izturēšanos. Putni radīs cilvēkā cerību, ka patiesa draudzība pastāv mūsdienās. |
| (02.02.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |