 (www.feini.lv) |
| Liene Simona Lībiete : Orhideja un mākoņskaida. |
| Kailie koka zari ziemeļa elpā šūpojas. Virs tiem kā zelta pogas mirgo zvaigznes, gaidīdamas mirkli, kad dejā virpuļos mākoņskaidas, paraujot tās līdzi, lai aizvestu pie kāda cilvēka, kam nav dzīves mērķa. Ziemeļa mērķis ir radīt sniegpārsliņas, lai iepriecinātu bērnus, ar savu elpu kā nazi pārgriežot uz pusēm mākoņus. Jā, arī kādu pieaugušo. Tā ir auksta, taču tas nenozīmē, ka tam nav jūtu, jo daudzas mākoņskaidas nogulda uz koka zariem, lai tos sasildītu. Kad zari bija ietīti baltā lakatā, kāda brūna sniegpārsliņa iegāzās tajā, pirms tam gulēdama uz māju jumtiem un lielceļa. Ziemelis to piesaldēja klāt lakatam, par ko jutās apbēdināta, jo apzinājās, ka šeit būs jānodzīvo viss mūžs. Proti, ziema. No šejienes tā vēroja cilvēkus, kas gāja garām, un puķes, kas auga pretējās daudzdzīvokļu mājas logos. Brūnā būtne iepazina tos, kas katru dienu pagāja garām kokam, jo dzirdēja to domas. Kāds vienmēr domāja par to, kā iepriecināt savus mīļo, savukārt cits prātoja par to, ko viņam vajag jaunu iegādāties, lai justos fiziski labi. Tā klusībā pateica cilvēkam savu viedokli. Vai viņš to sadzirdēja? Protams, nē, jo ir iegrimis savās pārdomās, neredzot tālāk par savu degungalu. Piemēram, tam, kurš vienmēr domāja par jaunu mantu iegādi sacīja: „Lielāko prieku par jaunu kurpju pāri rada silts smaids un mīļi vārdi.” Dažkārt likteņa vējš aiznes cilvēku uz vietu, kur nostrādā vai nodzīvo daudzus gadus. Viņš, tāpat kā brūnā mākoņskaida, katru dienu redz tos pašus cilvēkus, kuru domas iemācījies nolasīt no skatiena. Vienā no pretējās daudzdzīvokļu mājas logiem ziedēja puķe ar violetām ziedlapiņām, kura pievērsa sniegpārsliņas uzmanību. Tās kāts bija līkumains, un uz zariem, kas bija visā tā garumā, pamīšus auga ziedlapiņas, cieši piespiedušās logam, ar savu dvesmu tajā radot ūdens lāses. Tas no visiem mājā esošajiem logiem bija vienīgais, un kura palodzes no ārpuses nebija ledus. Pēc brūnās domām, stikls neklāja palodzi puķes dēļ. Tā ievēroja, ka neviens no dzīvokļa iemītniekiem nelaistīja violeto augu, bet tas tik un tā ziedēja savā krāšņumā. Neviens neizrādīja par to rūpes Iespējams, ka viņai palīdzēja izdzīvot siltā un jūtīgā zeme, kas mita viņā, radot garīgo enerģiju. Mazā būtne karsti vēlējās pietuvoties savādajai puķei, taču nezināja, kā to izdarīt, jo bija piesaldēta klāt baltajam lakatam. Kad tā bija jau zaudējusi cerību nonākt tās tuvumā, tad ziedonis nāca pie varas debess okeānā, nomainot ziemeli pēc sīvas cīņas divu nedēļu garumā. Tās laikā bija slapjdraņķis. Ziedonis noņēma balto lakatu no koka zariem, un lēja saules sulu pār tiem, no kuras siltuma tajos dzima zaļās lodes. Vēlāk no tām atverās zaļie spārni, kurus cilvēki sauc par lapām. Ņemot nost lakatu, tas pamanīja brūno mākoņskaidu, kuru ieskāva savā siltajā dvesmā, aiznesot līdz logam, kurā ziedēja orhideja, uz kura izkusa. Ūdens lāse lēni pārslīdēja pār logu, domās noglāstot augu Mīlestība pret puķi atdzīvināja sniegpārsliņā zemi, kas mita tai iekšpusē. |
| (01.02.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |