 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Apmaldījies |
| Mani noglāsta mēness, saviem zeltainiem pirkstiem. It kā saukdams pie sevis, it kā dāvādams spārnus. Un es izstiepju rokas pretī spīdekļu simtiem, Cerot pacelties gaisā, lūdzos debesu bērnus. Es jums dzejā, ja gribat, varu lūgšanas skaitīt. Esmu skaitījis tādas nu jau desmitiem reižu. Tikai ļaujiet man lidot, ļaujiet vaigā jūs skatīt. Vēlos aizmirst, kaut brīdi, par šo grēkpilno mežu. Šonakt debesis klusē ,citreiz palūgšos atkal. Vēl jau nebeigsies ilgi tumšie meži un stigas. Varbūt sadzirdēs mani, varbūt atsūtīs pakaļ, Reiz, kad dzīvība mana trūks, kā ģitāras stīga. |
| (30.01.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |