 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Jumti |
| Man vienmēr ir patikuši jumti. Patīk būt uz jumtiem, vērot tos un no tiem. Uzkāpiet uz jumtiem kad ir agra priekšpusdiena un saule tikko sāk sildīt to muguras. Cilvēki aiziet darba gaitās un kāpņutelpas un bēniņi paliek tukši. Tas ir rimstošs miers, aicinošs miers. Miers kas valda kāpņutelpā mijiedarbībā ar sauli rada sajūtu, ka tur augšā notiek kādi pavisam taustāmi fizikāli procesi un skursteņi vairs nav tik blīvi kā pirms brīža. Es nebiju kļūdījies – gaiss virs jumtiem bija sasilis un virmoja. Tā bija cita dimensija, agregātstāvokļa tikko jaušama izmaiņa. Kas paliek pāri un kas veidojas kad gāzveida viela pārvēršas vēl smalkākā stāvoklī? Naktīs kad jumti atdzisuši un logos pazūd pēdējās ugunis man liekas ka te ir vēl kāds. It kā ēnas aizlavās gar skursteņiem un dzelzs reliņiem savās gaitās. It kā plīvojošās drēbēs, it kā ar maisiem. Tie ir miega nesēji vai lietuvēni? Nakts ir nesalīdzināma ar dienu. Ko dienā slēpj saule to naktī atklāj zvaigznes. Un ej nu zini no kuras zvaigznes nolaidušies šie jumta staigātāji, bet savu misiju viņi pilda tikai naktīs. Dienā mēs ietekmējamies no vienas zvaigznes, naktī no miriādēm. Nakts ir skolotāju laiks, diena – bērnu rotaļu brīdis. Skolā mācās tas kas manī neguļ, viņš traucas tumšajos plašumos un pieraksta man uz smadzeņu rievām. Dienā es viņam stāstu, ka kokam lapas ir zaļā krāsā un cilvēkam ir divas kājas, bet viņš man atbild: -„Tu redzi tikai to ko izgaismo viena zvaigzne. Es redzu krāsas ko veido miljardiem zvaigžņu. Tā lapa mirdz krāsās kurām tu vēl nezini nosaukumus. Un tu vēl mani māci – vienas saules apspīdētais!” |
| (20.12.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |