 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Patiesos smaidus man bezgala žēl... |
| Patiesos smaidus man bezgala žēl, Pasaulei pretī kas smaidīja spītā. Ļaunums tos dzēsa un prasīja vēl Finiša soļus no triektā un dzītā. Ledainas sirdis pie eņģeļa krūts - Debesīs jāuzplaukst fanfaru taurēm Gluži kā lilijām baltām aiz rūts, Brīvoti karstām kā staltbriežu bauri. Dziednīcai manai laiks atvērties vien, Pašam kad pusdzīvam jādzīvo bijis, Mēness kad valodu raisa un sien, Uzplēstais pušums kad kopā nav dzijis. Bezjēgas vāvuļu piegvelzta auss - Baisi jau zināt, ka citur mīt jēga. Pildīts ar tumsu kvern ticības kauss - Aktiera grima vai pats sevis bēgu? |
| (05.12.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |