 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Garāmskrienot |
| - Es negribu noskriet dzīvi kā pa stadionu,- es pats sev teicu, neprātīgā ātrumā un tikai pa man ierādīto celiņu. Es taču skrienot redzu, ka tam var pāriet pāri un puse dzīves jau ir mana. Es redzēju kā pārējie aizskrēja nemaz neatskatīdamies. Viņu krūtis ātri cilājās un kedas meta māla pikas. Es viņus bieži satiku uz ielas. Viņi reti mani sveicināja, un ja to darīja, tad ātri un īsi – viņiem bija jātiek man garām. Viņi bija pārāk koncentrējušies. Uz pakausī jūtamo elpu. Uz priekšā skrienošā zolēm. Viņi reizēm paskatījās uz pļavu bet tikai garāmskrienot. Garāmskrienot viņi izlasīja visas grāmatas un garāmskrienot lika grāmatzīmes. Tas viss notika tik zibenīgi ka grāmatām viņu plauktos vairs nebija vērtības. Vienīgais ceļš bija skrejceļš bet pļavai redzēt pāri viņi nevarēja. |
| (08.11.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |