 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Atspulgs |
| No spoguļa vizlas viņš izkāpa tumsā. No ačgārnās pasaules riekstkoka rāmī, Kur ceijeri virzās no labās uz kreiso, Un spožumu atgūst sen aizmirsti krāmi. Tam nebija sejas, tam nebija vārda, Ne runāt tas prata, ne raudāt vai smieties. Bet to, ka zem zvaigznēm ir pasaule šāda, Viņš reiz sajuta, tai pusē nostājoties. Tik daudz gudru grimašu, grima un smaidu. Tik daudz gaužu asaru nācies tam redzēt, Ka pasaule sava sāk likties tam baiga. Tik baiga, ka grūti kā atspulgam mirdzēt. Viņš ienira stiklā, ar domām par gaismu, Par gadsimtiem sakrāto skaisto un cēlo. Bet, diemžēl šim atspulgam nebij' ne jausmas, Ka spoguļa priekšā ikviens, kaut ko tēlo. |
| (11.10.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |