 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Rudenim |
| Nakts spļauj uz loga stiklu ko melnu. Vasara, vasara projām, pie velna! Zem vadmalas, zem šineļa raupja Guļ ziemeļu zeme mana. Kur gan tagad tu esi, Ar ko slimo, pavasari? Tas ir rudens, indīgām ogām kokos. Rudens, spītīgais draugs man blakus. Visas dziesmas, vasaras lilijas Salauza visu kā vienu. Tas greizsirdīgs mazliet, Gluži kā mana sieva. Slapja tabaka, smagnējs gaiss, klepus. Debess, kā emaljēts grāpis ar putru. Un no rītiem, tieši virs manis, Pil sarūsējusi virca. Tiek tīrīta visa, Vasaras sakrātā šmuce. Laiks pamest siltās, mājīgās ligzdas. Laiks nomainīt visas dzisušās zvaigznes. Lapas, sapņojot lidot kā putni, Raujas, bet nokrīt uz zemes. Katrā pagalmā rudens Rāda striptīza dejas. Kvass pārvērties rūgtenā alū, kannās. Sievietes, slinkām acīm skatās. Tās vairs necenšas izpatikt kungiem. Sēžot logā, pats saskaitīju, Kādu duci vai vairāk Nīgru, neskūtu dāmu. Apnikuši jau rati, gribas kamanām ātrām Pāri laukiem, pārklātiem palagiem baltiem. Tikai kas mums apsmērēs brūces, Apskaus un pateiks ko domā? Es zinu, tā būs ziema, Manas atraitnes lomā. |
| (09.10.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |