 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Brīvdiena |
| - Tēti, tēti, - mazais sauca, man iekšā kautkas dauzās! Abi pastaigājās brīvdienu rītā gar upi. - Sirds pukst, tēvs atbildēja, kas gan cits, skatīdamies kā netālu no viņiem aizpeldēja pīļu pāris. Pīļtēviņš riņķoja ap pīļu māti rādīdams savu jauniekaroto teritoriju – krasta meldrus, akmeņus un tuvējos līčus. - Bet kas tā sirds ir? - mazais neatlaidās. - Ja jau viņa dauzās, viņa grib pateikt tev ka viņa ir, - tēvs mēģināja iedzīt dēlu strupceļā. - Jā jā tēti, bet kas viņa ir? - Tas esi tu kas tur dauzies,tikai neredzams, - tēvs šoreiz mēģināja paspīdēt, cerēdams uz apmierinošu izskaidrojumu. - Kā es varu būt neredzams? Tu man parādīsi? Ko lai tādu gudru viņam pasaka, tēvs pie sevis nodomāja, mēģinādams atsvaidzināt prātā kaut ko no Pavlova un Sokrata. - Viss par ko tu vari būt un kā to izdarīt tev var iemācīt tas neredzamais. Viņš ir ļoti gudrs, jautā viņam. - Vai viņš man iemācīs skolā kautko tēti? Tēti, nu atbildi taču! - zēns sāka raustīt tēvu aiz rokas. - Ak, kā es nevaru to izturēt - tēvs pie sevis norūca. Vai bērni ir kaut kādā veidā spēcīgāki par mums? Tēvs paskatījās uz savu mazo dēlēnu un viņa mazo roku kas bija cieši to satvērusi. Kaut kas jāatbild, savādāk nelaidīs vaļā. Viņš zināja ka bērniem stresa apstākļos mēdz būt krampjains tvēriens. - Jā, jā, viņš tev iemācīs skolā visu ko vien gribēsi. Visus reizrēķinus un alfabētus. Viņš tev pateiks priekšā visas paroles un formulas...- tēvs mēģināja atkauties. - Tu viņam arī jautāji? - dēlēns nelikās mierā. - Mēs jau izrunājāmies... kaut kad sen. Man kļuva viss skaidrs... un viņam arī. Brīdi abu starpā valdīja klusums. Tēvs nopriecājās, redzēdams ka mazais kļuvis kluss un domīgs. Uzņēmis kaimiņa telefona numuru viņš gatavojās sākt tērzēt kad viņu atkal pārsteidza dēlēna balss. - Tēti, tēti, viņš teica ka tu melo! - Ko?! – roka ar telefonu lēni noslīga gar sāniem. - Viņš teica ka tu ar viņu neesot nemaz gribējis runāt. Viņš tev klauvējis gan iekšā, gan pie galvas, bet tu viņu vienalga neesi klausijies. Tēti, kāpēc tu tā dariji? – dēlēna acis bija neizturamas. Tēvs bija tuvu izmisumam. Kāpēc pastardienai jāsākas tieši šodien... visiem jautājumiem. - Labi, labi, kad pārnāksim mājās es tev visu pastāstīšu. Tik traki jau nemaz patiesībā nebija. Neredzamais tev drusku mānijās – tēvs mēģināja ievirzīt sarunu diplomātiskākā gultnē. - Tēti, pagaidi, - mazais apstājās. Mans neredzamais man vēl kaut ko saka. Tēvs sliktā priekšnojautā palūkojās uz dēlu un saprata - raks līdz pašai apakšai. Dēlēns pēc mirkļa sajūsmā iespurdzās. - Viņš teica, kad pārnāksim mājās tev viss būs jāizstāsta mammai, jo arī mammas neredzamais sen neesot runājis ar tavu neredzamo un gribot lai tu mums visu kārtīgi izstāsti. Dēlēna acis sajūsmā mirdzēja. Viņš beidzot redzēs kā trīs neredzamie mājās vakarā sarunāsies. |
| (06.10.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |