Tu kā lapa rudenī,
kas no koka lejup krīt,
man lūdz:- Vai nāksi līdz
mani šai ceļā pavadīt?
Ir sāpīgi un skumji vienam lidot
vēju svaidītam, nezinot, nenojaušot,
kas ar mani notiks un būs rīt,
bet gribas savu ģimenes ligzdiņu vīt.
- Nāc pie manis tūlīt,- tu kliedz.
Mana dzīvība varbūt jau dziest.
Pārāk liels ir zemes pievilkšanas spēks
un ceļš tuvāk pie tās ir neizbēgams. |