| Ja gribi redzēt pats savu Dzīves pusi tik to labo un gaišo,
 Savas iegribas kā nikni vērši
 Jāsavalda un jāiegrožo.
 
 Vien ar savu dvēseli jāsajūt,
 Ar kuru šķirties un kuram prom ļaut iet,
 Ar kuru visu mūžu kopā būt,
 Kurš tev ir vajadzīgs, jo vistuvākais šķiet,
 Ar kuru kopā smiet un skumt ir ļauts,
 Kurš nekaunas, ja reizēm arī tiek
 Par tavu dvēseles radinieku saukts.
 
 Kas no šķīstas sirds ir nācis,
 Īstajā laikā dzīvot sācis,
 Nāk un negaida un tu nekā
 Vairs tam neesi parādā.
 
 Tas ir tik liels un neaptveram,
 Bezgalīgs, milzīgs kā visums,
 Kā mūžīgi skaidrs ūdenskritums,
 Tas ir patiess mīlestības spēks.
 
 Bet nu tu savu iekāri
 Malā noliec, lai pagaida,
 Un veido jaunu bāzi
 No tā, kas paliek pāri.
 |