nē es tiešām pat nemanīju
kā maijpuķēs stirnas kliedza
un deviņas dzīvības izniekojušie
no smilgām sev gultas lieca
nekas pat nestājās nesāka palot
tikai aiz stūra smējās
savādas izbrīna līnijas klusi
dvēselē ieturējās
atspulgi sagūla savrupos vālos
mijkrēslis verandā nāca
riecienos dalīta puscepta maize
rimti uz palodzes šņāca
nē es tiešām pat nemanīju
kā dzīve par smiltīm kļuva
būvēju pili no aveņu gaisa
saulrieta ķemmētā druvā |