 (www.feini.lv) |
| Raivuxa : Draudošā cirsma |
| Guļ zemē kāds vīrietis kārns Ar vēža saēstām plaušām; Tam rokās ir izģindis bērns, Kurš ielicis galvu starp plaukstām. Visapkārt ir drupu kalni, Pat ausīs dur klusums tik baiss, Un redzami tikai ir pelni, Kam apkārt ir piesārņots gaiss. Šai vietā reiz pilsēta plauka, Kur kūsāja dzīvības spieti. Tur gaisotne bija tik jauka, Līdz uzlija indīgi lieti. Tad kādudien nogranda sprādziens, Un uzauga milzīga sēne, Tai sekoja nežēlīgs trieciens, Un zemi pārklāja ēna... Pēc ilgstošām mokām drīz dzisa Šī vīra dzīvība trauslā, Un rūgta vērmeļu misa Bij' ielieta bērna kausā. Viņš atstāja tēva līķi Un klīda pa pasaules telpu Ar naivu un veltīgu mērķi: Vēl atrast kādu, kas elpo... Ja cilvēki saprastu vienu, - Ka sēž tie uz nedrošas virsmas, Tad nepiedzīvotu dienu, Kas radīja milzīgas cirsmas. |
| (31.05.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |