 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Leļļu Meistars |
| Viņš dāvāja lellēm šo skatuvi savu. Pats, raustīdams aukliņas, spēlēja dzīvi. Starp lellēm un auklām es apjucis stāvu, Un mēģinu iztulkot likteņa zīmi. Es lūdzos, lai rausta Viņš aukliņas manas, Jo reizēm tik grūti ir kustēties pašam. Lai ieslēdz par cēlienu vēstošos zvanus, Lai priekškaru atbīda apvārsnim plašam. Vien debesis klusi man elpoja virsū. Es veros uz augšu, bet redzu tik vēju. Lai kā, bet par Viņu es neaizmirstu Un turos pie auklām, cik stipri vien spēju. Es ticu, reiz paņems Viņš vadīklu manu. Vairs nebūs tad jādzīvo bezgala alkās. Un ļaušos es Meistaram, ļaušos uz Ganu, Ja nebūšu sapinies pats savās auklās... |
| (26.05.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |