 (www.feini.lv) |
| Raivuxa : Atvērtās brūces... |
| Es nometu sirdi Jūrmalas krastā, Un ūdeņi sāļie tai pāri lējās; Jutos kā putns, kas iekļuvis slazdā, Kad aizmirstās brūces vaļā vērās. Tas notika dienā, kad satiku Viņu - Starainu, skaistu un jaunu džusi, Kas gadiem par sevi man nedeva ziņu, Kopš devāmies katrs uz savu pusi. Man atmiņā atausa sirsnīgi smaidi Un sarunas dienās, kad kvēloja liesma; Ak, un šie klusie un baudpilnie vaidi, Kas skanēja naktī, kad nodzisa gaisma! Mēs bikli viens otram paspiedām roku - Kāpēc bija jābūt tik neveiklam mirklim?... Es centos to visu uztvert kā joku, Bet jutos kā kuģis, kas uzskrējis sēklim. Pie banālas sarunas nolaidu acis - Vai tiešām vēl kvēloja vecās jūtas? Vai tiešām vēl sērot nebiju beidzis Pēc mūsu šķiršanās dienas tik grūtas? Vēlējos sākt visu no baltas lapas, Gandrīz jau pat paspēju skaļi to sacīt, Bet nejauši pacēlās Viņas rokas, Un vilšanās kamols sāka smacēt... Es atrāvu kreklam augšējo pogu Un ievilku pierē sev kārtējo rievu. Kā sadzīvot tagad ar nejauko slogu, Ka meiteni tavu kāds dēvē par sievu? Ar grūtībām izspiedu sāpīgu smaidu, Un teicu kaut kādus atvadu vārdus. Kaut arī jutu, ka drīzāk es gaidu Zibens spērienu, pērkona dārdus... |
| (19.05.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |