 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Mežs |
| Stāv mežmalā nomocīts zaķis Un nespēkā nopūšas vāji. Bij’ biezoknī izcēlies tracis, Vilks atņēma garausim māju. Tas notika nesenos gados, Kad pilns bija sēņu un ogu, Bet zvēri te dzīvoja draugos Un zināja cieņu, un godu. Tad ieklīda hiēnas mežā. Tās smiedamās izplūda melos, Ka jēgas nav vietējām ražām, Kāds visu, ko vajadzēs iedos. Šurp saradās svešādi zvēri Un darīja visu pa savam, Bet to kas tiem palika pāri, Tie pasvieda roklaižu baram. Kur agrāk še piebrieda ogas, Nu hiēnu midzeņi plešas. Tām nerūp, ka badā kāds mokās, Kas mežā vēl izdzīvot cenšas. Bet vietējie vilki un lāči Par pabirām klanās vēl zemāk, Jau nerūp tiem eži ne zaķi, Ja nosprāgs, būs ēdamā vairāk. Vairs reti redz zvērēnus mazos, Kam būtu pa stūrītim dārgam, Kā kādreiz, šais vecajos mežos, Zem sirmajām priežzaru bārdām. |
| (10.05.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |