Es paslēpos sapnī zem Ņujorkas debess,
Kad nedzīvas asaras sijājās pāri,
Un plastmasas palmas no bālgana mēness
Vēl pēdējo sudrabu prasīja kāri.
Es redzēju visu, kas vienam dots redzams -
Tās asaras izraud uz pleca man Dievs
Un lūdzas, lai dzīvie par lukturiem dedzas,
Kaut tumsā mans spīdums sīks, aprauts un tievs.
Mēs radīsim kopā gan gaismu, gan laimi -
Cits citam uz sauli kā tilti mēs kļūsim.
Un nešķirs šo kopību maldi un zaimi,
Dzims bērni mums skaisti, ja skaisti mēs būsim! |