 (www.feini.lv) |
| Baiba Jaunzema : Saucu un gaidu |
| Kam slinkums lasīt, iesaku nesākt, jo tāds garš un nedaudz mistisks varbūt, jo radies spilgta sapņa iespaidā. Es zinu, kaut saucu un gaidu, Nenāksi tu, nenāksi vairs. Kaut tu būtu gluži kails Un laukā būtu bargs sals, Pie manām durvīm neklauvētu Un, lai iekšā laižu, nelūgtu tu. Es zinu, kaut saucu un gaidu, Tu nenāksi, nenāksi vairs. Jo ne tava miesa salst - Salst dvēsele tava Un miera tai nava: Kamēr apģērbta nav. Es zinu, kaut saucu un gaidu, Tu nenāksi, nenāksi vairs. Ik mirklis ar tevi ātri gaist, Jo tava miesa, kuras nemaz vairs nav, Ir karsta un kā sakarsis dzelzis tā kaist. Bet vienalga negribu tevi projām laist. Es zinu, kaut saucu un gaidu, Tu nenāksi, nenāksi vairs. Bet tu zini, ja ilgāk te paliktu, Mēs abi kopā liesmodami sadegtu. Bet to tu pieļaut nespētu, Tu gribi, lai tevi kaut mūžīgi gaidu. Nāc, kaut tikai uz mirkli, dzirdi, Ja gribi, atdošu tev savu sirdi, Bet, ja vajag, tad - miesu. Laime prasa savu tiesu. Es zinu, kaut saucu un gaidu, Tu nenāksi, nenāksi vairs. Viens mirklis var būt tūkstoš minūšu vērts Un tas var būt pavisam svēts, Bet tūkstoš minūšu - būtu jau grēks, Ja tā patiesība reiz tomēr taps, Tas būs mūsu abu laimes kaps. Es zinu, kaut saucu un gaidu, Tu nenāksi, nenāksi vairs. Jūtas kā migla ceļas uz augšu, Visu, it visu spēj izdzēst laiks. |
| (18.03.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |