Sirds kā saules kamoliņš
Zelta staros laistās.
Visu laiku pulsē viņš
Melodijās skaistās.
Izdziedu uz āru es
Prieka dziesmas savas.
Maigi dūcot kamenes
Aizskan kalnos, gravās.
Tā šo dzīvi nostaigāt
Mācos galu galā.
Bailes, kuras līp man klāt
Pametu es malā.
Viena sīka asna dēļ
Vērts ir pārciest nakti,
Bet, ja nakts kā ziema dzeļ,
Aizdedz sveces dakti! |