 (www.feini.lv) |
| Suns : Par Dusmām... |
| Dusmas. Tik pazīstams vārds. Tik pazīstamas sajūtas. Kas ir dusmas? Kas ir dusmu vājais punkts? Kāda jēga no dusmām mums? Jēgu no tām rodam, kad tās sadedzinām. Dusmas ir uzkrāts spēks. Gāze, benzīns bez uguns, neizlijusi lietusgāze. Motivācija. Milzīgs spēks, kuram var piešķirt vērtību to izmantojot. Izmantot dusmas nozīmē atbrīvoties no tām. Es dusmas izmantoju dažādi. Vislabāk man to patīk darīt brīžos, kad jāpārvar grūtības un izmisums. Kad spēki ir izsīkuši. Es pieleju pilnu bāku ar dusmām un spiežu gāzi. „Gāzi grīdā!” Lai deg un izdeg. Pilnā ātrumā, lai izdeg dusmas gandarījumā, šķērsojot finiša taisni atbrīvotā pārliecībā. Dedziniet dusmas! Nekrājiet tās. Dedziniet dusmas saprātīgi. Katram līkumam savs ātrums ar kuru to izgriezt. Savaldība ir jūsu bremžu pedālis. Plāns – pārnesumu kārba. Prāts jūsu stūre. Es iesaku jums un stāstu no sevis. Es stāstot savaldīšos, lai neizslīdētu no paša galvenā. Kad es dusmojos viegli es klausos smagu mūziku. Kad es dusmojos smagi es elpoju viegli, lai nenogrimtu. Reizēm es izlādēju dusmas šaujot. Šaujot un trāpot. Sadedzis šaujampulveris smaržo tik nomierinoši. Līdzīgi kā smaržo gandarījums. Finiera mērķis jau nedusmojas, ka es viņam trāpu. Sacaurumots tas top atbrīvots. Attaisnots. Atriebība. Tā vairs nav kontrolēta dedzināšana. Tā ir neapturama eksplozija. Labāk nespridziniet. Piedodiet un vainīgie paši eksplodēs. Tāda ir piedošanas Dievišķā likumsakarība. Grūtāk ir tad, kad pats kļūstu par detonatoru tiem, kuriem vajag piedošanu. Tiem, kuriem sods ir kā maize. Savādāk tie nomirtu badā. Tas man atgādina par sieviešu sitējiem. Tas piedošanas brīdis, kad nolaizīju sieviešu sitēja asinis no savas dūres un iespļāvu viņam tās sejā. Es iespļāvu viņam sejā viņa paša dusmas. Tā bija mana piedošana. Mana eksplozija paraujot līdzi to gļēvuli. Palīdzēju viņam piecelties un ar līdzcietību uztvēru viņa vainas pilno skatienu, jo tai brīdī viņš sajuta piedošanu. Atriebībai un piedošanai ir kaut kas kopīgs. Bet kopumā sodīšana ir bīstams process. Ir jābūt Dievturīgam cilvēkam, lai no tā neciestu tu pats. Visticamāk tas ir viens no ciešanu veidiem, kā mums dusmīgajiem izpirkt savus grēkus. Reizēm pats vieglākais ceļš ir izstāstīt dusmas Dievam. Viņš pateiks kā pareizāk tās sadedzināt. Es gan neesmu kristietis. Kā pagāns neuzdrošināšos vairs par releģiju runāt. Par dusmām runājot man tomēr patīk tās dedzināt, lai no tā neciestu citi un mana apkārtne. Brīžos, kad esmu dusmīgs uz sevi, es sodu sevi. Tā es mācos nekļūdīties. Galu galā vienkāršākais veids kā dusmas dedzināt ir skriet. Uzsiet savas sporta kurpes un skriet. Skriet pāri un cauri visam. Skriet līdz bezspēkam. Skriet kā aizdedzinātam. Tāpēc es jums iesaku – Skrieniet! Nesēdiet pie šiem monitoriem, neuzsūciet dusmas! Ejiet ārā! Skrieniet un dedziniet sevi. Tad no jums pāri paliks tikai jūsu kodols. Jūsu nedegošais „Es” Skrieniet! |
| (16.03.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |