 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Āksts un Nāve |
| Asas egļu skujas duras manās rokās. Sveču tauki pil uz spilgti raibā krekla. Miris vēl viens āksts no pārāk garlaikotās Dzīves ballītes, kas tā kā dzelme sekla. Jautrie zvaniņi pie cepures nu klusē, Tomēr neklusē tie manā vieglā prātā. Sāk jau kļūt par ciešu vienvietīgā kastē, Gribas uzpīpēt, tik pietrūkst pīpes kāta. Večuks sabozies, ar apsaitētu pirkstu, Dzied par smiltīm vieglām, balsī zemi maigā. Galdnieks Toms, kas nupat sanaglojis krustu, Stāv kā vienmēr pilnā, tikai šoreiz skaidrā. Noņem masku ķertais aktieris no parka. Noņem ķiveri kāds delegāts no darba. Dāma platmalē lej asaras, kā traka. Brēc pat kaķis visam fonā, balsī skarbā. Paklau, mācītāj, beidz pātarus man skaitīt. Labāk aizlūgt sāc par Dieva namu svēto. Pārtrauc, dāma, visus asarām te laistīt. Drāmā nepārvērt šo anekdoti skaisto. Savādāk es ņemšu vēl un augšām celšos. Teikšu, negribas man vairāk mirt un basta. Varbūt tad jūs beidzot izplūdīsiet smieklos, Un mēs visi glāzes pacelsim bez tosta. Šķindot zvaniņiem, es visiem lēju spirtu. Večuks aizmirsa par savainoto pirkstu, Galdnieks rotaļās nu dancināja krustu, Iedzer ķertais, grimu uzkožot pa virsu. Bet mans zvaniņš tikai skandina, pēc muļķa. Delegāts sāk lakt no ķiveres, bez rūpēm, Dāma platmalē pie krūtīm piespiež kaķi, Un tad pikanti sāk skūpstīt to uz lūpām. Es pa telefonu uzrunāju Nāvi, Šoreiz neieradīšos, jo esmu cukā. Tad pēc manis divreiz nāca dežūrvelni, Trešo reizi abi sametās pa latam. Bet jau naktī nāca pati aklā veča, Novēzēja izkapti un teica, pietiek. Piegāju tai klāt un sāku tādu klaču, Ka tā līdz pat rītam grabēja no smiekliem. Večuks saldi guļ un sapnī uzdzied klusu. Egļu skujas šķiet tam mīkstākas par pēļiem. Galdnieks, apkaunodams amatbrāli Kristu, Turpat novēmies, nu snauž uz krusta dēļiem. Apķērušies krāca delegāts un ķertais, Dāma līdzi kaķim aiziet līgojoties. Kaulainā pie ugunskura smieklos kratās, Bet es saku viņai klusi, laiks ir doties. |
| (27.02.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |