 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Neizbrienamā svešumā |
| Veltīts no tēvzemes izdzītajiem tūkstošiem un tiem, kuri ŠEIT, savās mājās, jūtas kā svešumā. Neizbrienamā svešumā Vējš mūs ir izvējojis, Izplēsis stiprākās saknes, Ausis dzirdīgas aizmaurojis, Acīs redzīgās smiltis vien sējis Un rokas sasaldējis. Vairs negribam cits citu mīlēt, Jo rētas vēl neņemas dzīt, Sirds tikai asinis pumpē. Drūms savilcies cerībai vaigs. Ar laiku jau sarēto viss, Kaut zemas šķiet debesis. Nocietinātas dvēseles Naktsskapjos vampīru dzerokļus glabā, Un iecērtas zvēriskie smīni Līdz pašai cilvēcības serdei. Nāk laiks un aizmirstas viss. Kāds atvēris debesis... |
| (18.01.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |