varbūt tā arī neuzzināsi
cik ļoti esmu
sirds savā nodabā būs aprētojusi
un tās iekšpagalmā
tīrs sniegs pār kāpām lieks
vasarā aizmirstos smiltsērkšķu zarus
vien savā gliemežvākā
vien savā jūrā
redzu neapzīmogotu bāku
un krastmalā neraud čīkstošu logu eņģes
šeit esmu tikai pa pusei
droši vien tāpēc nesajūti
cik spalgi attālinos no tevis
ar katru decembra centimetru
es esmu no zemes
ne debesskrāpjiem
un gribu lai visās kāpās
zied silpurenes
zem sniega |