 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Starp ēnu totēmiem |
| Starp ēnu totēmiem un pagātnības piestām, kur kautrīgs mēness zvaigznes pelnos berž, uz kādas palodzes kā nebūtības tiesāts mazs cilvēkbērns no senas teiksmas sēž. Tam matos čuksti krīt no debesīm un ielām, un rūgtums saplaisā, ko viņa skatiens skar, bet tikai laimīgie, kam rētām pārvilkts ielāps, šo bērnu ieraudzīt pie savām mājām var. Kad sliekšņi arfas būs un šūpuļdziesmas spēlēs, lai katrs tumsā savas mājas rod, rīts aizdegsies uz varbūtības mēles, un saules atvari būs mazās būtnes logs. Un kad jau atkal vakars spārnus pārsegs ielām, un klusums tukšumā bez atbalss ļaudis plūks, mazs cilvēkbērns ar savām acīm lielām šai zemei svētību un jaunu sauli lūgs. |
| (08.11.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |