 (www.feini.lv) |
| Lilya : Mana pateicība |
| "Man šodien astoņpadsmit gaaaadu..." Sen jau vairs nav. Un nevajag arī. Nav nekā tāda, ko vēlētos no tā laika atgūt atpakaļ. Pagātni nav arī, ko kustināt - sāks vēl acīs kost. Bet ir dažas pateicības, ko gribas izteikt. Lai ar laiku, kad tās pa pasauli izceļojušās, varu nodot tiem, kam tās domātas. Tad nu - paldies! Paldies Tev, mans draugs, ka biji mans stiprais plecs un balsts. Kopā ar Tevi dzīves "lielās vētras" garām gāja daudz mierīgākos vējos. Paldies arī Tev, mans ienaidniek, ka šīs vētras radīji. Bez vēja es nezinātu, cik stipras ir manas saknes. Paldies, Tev, liekuli, ka salauzi manu sirdi un noslēpumus izkaisīji pa visu ielu. Tas sāpēja. Bet tā, acīmredzot, vajadzēja. Nu savus noslēpumus glabāju betona bluķos zem cementa kārtas. Pacel, ja vari... Paldies, vīpsnātāj! Tavs smīns manī radīja spītības liesmas, un Tev par spīti dažreiz sasniedzu visu, ko vēlējos. Arī kritiens dziļās bedrēs reizēm bija Tavs nopelns. Toties iemācījos gatavot kāpnes, lai tur ilgi nebūtu jāpaliek. Paldies Tev, mans nu jau bijušais draugs! Caur Tevi nācās saprast, ka nekas nav mūžīgs. Un mainās viss. Bet paldies par to. Nākamreiz, kad dzīve atkal spiedīs izvēlēties citādus ceļus, būs daudz vieglāk. Paldies, mūžīgais bērns! Tavs neizsīkstošais prieks nu neatstājas arī no manis. Prieks, ka tā :) Pasaulē nu ir mazliet vairāk saules. Paldies! Vēl tik daudzus gribas pieminēt, jo tik daudzi ir ar savu artavu pildījuši manu dzīves grozu. Kas metuši akmeņus, kas krāsainas putnu spalvas, kas metis pa mīļai vēstulītei, lai grozu vieglāk nest... Bet paldies par to visu. Vēl jau nekas nav beidzies. No jūsu akmeņiem es celšu savu mājiņu, kuras logus rotās krāsainās putnu spalvas, bet es, uz palodzes sēžot, tur lasīšu visus labos un ne tik labos vārdus. Un gaidīšu katru ciemos, lai pateiktu "paldies Tev!" |
| (26.10.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |