 (www.feini.lv) |
| lieniitea : Cau dūmiem! |
| Es attapos vietā par kuru nekad nebiju dzirdējusi. Tas bija savādi. Klusums.. Tikai vēja gaudas ik pa laikam pienesa kādu skaņu no apkārtnes. Pēkšņi sāk gaudot sirēnas. Tās nāca ar vien tuvāk un tuvāk.. Es iekliedzos Nēeee, līdz pamodos un sapratu, ka tas tikai tā.. Es atvēru acis un Tu turēji manus matus, Tu glaudīji man galvu un teici:” Mazā turies, mazā būs labi, dzirdi?” Es nesapratu.. Pēkšņi apkārt cilvēki baltos halātos ar dažādām dīvainībām rokās. Es jutu, ka kaut kas tā kā pieskaras manai rokai un ieduras tajā.. Es nespēju saprast kas ir tas kas lien caur mani, kaut kas kā maza skudriņa ložņā manā rokā. Manas acis pēkšņi kļuva tādas miegainas un savādas, tāda sajūta ka tās liptu ciet. Es centos turēties pretī, bet nesanāca. Acis aizvērās un viss.. Pēkšņi es attapos, galva dungoja ar mazliet sāpēm. Es atvēru acis un nesapratu kas notiek. Apkārt milzum daudz dažādas elektronikas, dažādas kastes, daudz podziņas. Es pagriezu galvu uz kreiso pusi un Tu tur sēdēji. Uz krēsla, ar aizvērtiem plakstiņiem. Tu nakti biji pavadījis pie manis. Es centos aizsniegt tavu roku, es tai pieskāros un Tu pēkšņi pamodies. Tu ieraudzīji mani, pielēci kājās, apskāvi un teici:” Mazā, nekad tā vairs nedari, nekad!” Asaras ritēja man pār vaigiem un es nespēju neko atbildēt, jo es zināju, ka es nespēju apsolīt to no kā es esmu atkarīga. Viss ko es spēju pateikt bija - nevaru... Pagāja dienas un atkal viss notika tāpat. Tu biji man blakus, Tu glāstīji man galvu. Tu teici, ka nespēj to visu izturēt, ka tev sāp. Es raudāju, es nezināju ko darīt. Tu raudāji, Tu piecēlies kājās un teici – apsoli, ka vienmēr būsi man līdzās... Aizgāji prom.. Es atkal iemigu. Pa visam nesteidzīgi bija pienācis nākamais rīts. Es tevi gaidīju, gaidīju, bet tu tā arī neatnāci.. Pēkšņi kāds savāds vīrietis man pienāca klāt ar klausuli. Iedeva to man un izgāja pa durvīm. Ar bailēm un asarām es pieliku klausuli pie aus un pēdējie vārdi ko no tevis dzirdēju bija – „Es tevi mīlu mazā, bet es tā vairs nespēju..” Es kliedzu klausulē, bet Tu nerunāji, atskanēja signāls un ... Es nokritu ceļos cerēdama, ka tomēr viss ir un būs labi, taču tas bija lieki.. Nu es atrodos blakus tev, mēs abi esam kopā, laimīgi. Kaut arī ne uz zemes, bet laimīgi.. |
| (27.09.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |