 (www.feini.lv) |
| liu : Cita realitāte |
| Stāvu augstu vārtu priekšā, aiz kuriem ir reālā pasaule. Negribu iet tur iekšā. Ienākot redzu tikai rakstītus vārdus – stabs, koks, māja, žogs, cilvēka vārds Anonīms – un bultas, kas tos savieno, kustības virzienā. Vilšanās. Ja ES būtu rakstniece ES savos stāstos esmu atteikusies no personas vietniekvārda „ES” lietošanas, jo nepazīstu sevi. ES, ko, nemainot nozīmi, varētu nosaukt arī savādāk, īpašvārdā, apzīmē noteiktu īpašību kopumu, kas vairāk vai mazāk ir unikāls. Vairāk vai mazāk (no šiem vārdiem arī vajadzētu atteikties ikvienā runā, jo tie liecina par precīzas informācijas trūkumu – iz gudras psiholoģijas lekcijas) tāpēc, ka pamatvajadzības visiem cilvēkiem ir vienādas, arī to apmierināšanas nozīmīguma hierarhija (pēc Maslova) ir vienāda. Tātad, ja ES būtu rakstniece, par vienkāršām lietām ES runātu sarežģīti, lai citu neizpratne mani rādītu gudrāku, un, apgalvojot, ka nevēlos runāt par sevi, jo tas pauž egoismu, ES runātu tikai par sevi. ES ir vairāk vai mazāk unikālu īpašību kopums, bet ES sevī neredzu šīs īpašības, jūtos nekāda. Liekas, ka pastaigājos pa savu kaķi, jo paklājs nobārstīts ar viņa pinkām. Liekas, man ir kaut kas kopīgs ar Hemingveju: „Šonakt es varēšu gulēt un mīlēties, cik uziet, ar savu matraci. Un tikpat labi mīlēties ar kuģa klāju. Mēs esam jau tik ilgi kopā, ka mūs var uzskatīt par precētu pāri. Un droši vien ar tiltiņu mēs arī jau sen esam krituši nevalodās, viņš domāja. Tev vajadzētu gan labāk apieties ar viņu. Bet tu tikai kāp virsū un mīdi. Kas tā dara? Un nolej ar aukstu tēju. Neglīti. Bet kam tev viņu saudzēt? Lai nomirtu uz viņa? Viņš to gan pratīs novērtēt. Kāp virsū, stāvi uz viņa un mirsti uz viņa.” Man ir bijušas līdzīgas jūtas pret tiltiņu, kaut gan sen neesmu pa tādu staigājusi. Mans mīļākais tilts ir Akmens tilts, kaut gan patiesībā tas nav manā gaumē un citus vispār nepazīstu. Vai pašnāvības gēni pārmantojas no dzīves uz dzīvi? Kad tu izvēlies puķi, centies to neaizvainot, sakot, ka citas ir labākas. Nākamreiz pirkšu to kroplīgāko, lai iepriecinātu ar nepatiesību. Pašreiz vāzē stāvošā skaistule man turās jau nedēļu vai divas – pierādījums tam, cik latvietes ir izturīgas! Diez ko runā tās, kas palikušas veikalā – ā, es mirstu, bāc, viņa ir skaistāka par mani, kā slāpt, esmu tik izspūrusi, krīt mati, ardievu! un aprunā pircējus tāpat kā mēs viņas, līdz galviņas noliecas un tās nosmok pašā jaunības plaukumā. Šķiet, ka esmu gatava mainīt dzīvesvietu, ja vien tādu atrastu par pietiekami zemu cenu. Tur es dotu vaļu visām savām neirotiskajām iegribām. Es sāktu ar spoguļu izvietošanu gar istabas sienām, vidū vēl varētu būt balts flīģelis (nu labi, elektriskās klavieres), bet visdrīzāk tur būtu paklājs un liela gulta (nu labi, pietiks ar parketu). Šāda telpa palīdzētu radīt sevi tāpat kā to darījusi Norma Džīna Mortensone. Viņa nomainīja vārdu, pakāpeniski izbalināja arvien gaišākus matus, tam sekoja pastāvīgi pārmetumi par dažādu ķermeņa daļu izskatu, divas plastiskās operācijas, samāksloti žesti, mīmika un balss intonācijas, bet, kas attiecas uz iekšējo pasauli, tad stulbās (mēmās!) blondīnes tēls viņu nepameta līdz pat mūža beigām, kas noslēdzās ar pašnāvību (precīzākai info skat. „Rīgas Laika” augusta nr. vai kādu no biogrāfijām). Manuprāt, tik ietekmīga tēla apzināta radīšana ir māksla un tās radītājs nevar būt stulbs. Bet spoguļi vienlaikus būtu arī sods. |
| (17.08.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |