 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Augusta lietū dejo pārdroši zvirbuļu bari |
| Tā gribētos augustā iegrimt, pielaikot varavīksni un dejot caur plūstošo lietu kā bērnībā, kad mirdzēja acis un eņģeļi bija draugi, bet nevar un nedrīkst. Pār plecu vienmēr kāds pareizais raugās, kāds klusumu izjauc, un pilsēta aizaug ar tukšām un melīgām sejām. Aiz paraduma vēl laternas mākoņus pietur, lai iegleznotos tie gleznā, bet mākslinieks sen jau kā projām, un bēniņos tukšos dus ēnu mīļota ota. Nenosaukts, neaprakstīts šis vakars, peļķu rokrakstā elpo tumsnējas ielas, un smaržo pēc negaisa skartām plaukstošu papeļu lapām. Varētu aizmirst, ka rudenīgs augusts un aizmirst, ka pasaulei patīk nopietni pieaugušie. Vien jānoķer varavīksne nakts vidū un jāpamostas. * neaizmiedz iemiedz šonakt uz mēness nogāzes smejas lavandu smiekli migla ir maize un migla ir ūdens tiem naksnīgajiem, kas neguļ un acis plūst acīs kā debesu pielietas klintis neievaino rīts sāpēs mēs varam vēl paspēt būt īsti, būt maigi vēl sapņi ir gudri un dvēseles viedas un mēness aug lavandu pļavās sadziedē manas plaukstas es dziedēšu tavas acis un iesim līdz saknēm meklēt savu vienīgo es |
| (17.08.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |