 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Gājēji zuduši... |
| Gājēji zuduši, palicis ceļš. Vasaras augstumos sodrēji gail, Sirdi man krūtīs kā akmeni veļ, Izsmejot vaicā: „Vai nebūs jau bail?” Savējo mutes kliedz: „Celies tu, lops!” Pieres čukst patiesāk: „Žēl tevis, žēl.” Kurš manā vietā šo dzīvi sāks kopt? Tik paša rokās viss, acīs, kas kvēl. Garīgais šķobās, uz raudām velk viss, Uzpīpēt gribas un negaisos zust. Dīvainie draugi! Tāds nelaiks ir šis, Kādu vien Klusajā parkā beigt just. Psihe un terapeits – pārītis glīts Klusajā parkā uz soliņa mīt. Bagātie atnāk un nabagi ar – Visi uz soliņa atsēsties var. Klusumā sienāzis, gliemežu paps, Klusajā parkā kļūst ļaundaris labs. Dīvainos draugus te satiek man sirds, Kura nu Debesu pārpilna ir. |
| (25.07.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |